SORA 2.0 - kā darbojas dronu riska novērtējuma metodoloģija

SORA 2.0 (Specific Operations Risk Assessment) ir JARUS izstrādāta riska novērtējuma metodoloģija, ko EASA pieņēma kā pieņemamu atbilstības līdzekli (AMC) Regulas (ES) 2019/947 11. pantam. Ar to dronu operators specifiskajā kategorijā novērtē zemes un gaisa risku, nosaka SAIL līmeni un operacionālās drošības mērķus (OSO), kas jāizpilda, lai saņemtu ekspluatācijas atļauju. Metodoloģija sastāv no 10 secīgiem soļiem, sākot ar ConOps aprakstu un beidzot ar visaptverošo drošības portfeli.

Pilna SORA ir nepieciešama tikai tad, ja neviens vienkāršāks ceļš neder. Vispirms jāpārbauda pieci jautājumi: vai operācija iekļaujas atvērtajā kategorijā, vai to sedz standarta scenārijs STS-01 vai STS-02, vai to sedz kāds no EASA publicētajiem PDRA, vai tā nav sertificētās kategorijas operācija un vai CAA tai nav noteikusi aizliegumu. Ja uz visiem pieciem jautājumiem atbilde ir "nē", operācijai jāveic SORA riska novērtējums.

STS un PDRA ir jau iepriekš izvērtēti tipveida riski ar fiksētiem nosacījumiem. Standarta scenārija gadījumā pietiek ar deklarāciju, bet PDRA gadījumā operators izpilda gatavu prasību kopumu un saņem ekspluatācijas atļauju. SORA ir individuāls novērtējums: operators pats nosaka risku, izvēlas mitigācijas un pierāda to noturīgumu. Tas ir elastīgākais ceļš, jo der jebkurai operācijai, bet arī darbietilpīgākais.

Noturīgums parāda, cik uzticama ir mitigācija vai operacionālās drošības mērķis. Tas sastāv no divām daļām: integritātes, kas parāda drošības ieguvumu, un pārliecības, kas parāda, ar kādu metodi šis ieguvums pierādīts. Līmeņi ir trīs: zems, vidējs un augsts, un kopējais noturīgums vienmēr ir vienāds ar zemāko no abām daļām. Zemā pārliecībā operators deklarē, ka integritāte sasniegta, vidējā iesniedz pierādījumus, piemēram, testus vai pieredzes apliecinājumu, bet augstā to atzīst kompetenta trešā puse. Konkrētie kritēriji katrai mitigācijai un OSO ir SORA B un E pielikumos.

iGRC nosaka tabulā pēc diviem parametriem. Pirmais ir operācijas scenārijs: lidojums virs kontrolētas zemes teritorijas, reti apdzīvotas teritorijas, apdzīvotas teritorijas vai cilvēku pulcēšanās, katrā gadījumā VLOS vai BVLOS. Otrais ir drona maksimālais raksturīgais izmērs kopā ar sagaidāmo kinētisko enerģiju: 1 m (līdz 700 J), 3 m (līdz 34 kJ), 8 m (līdz 1 084 kJ) vai lielāks. Vērtības ir no 1 līdz 10. Piemēram, 1 m drons VLOS virs reti apdzīvotas teritorijas saņem iGRC 2, bet tas pats drons BVLOS virs apdzīvotas teritorijas saņem iGRC 5.

Noteicošā ir sliktākā no abām vērtībām, un izvēlētā kolonna jāpamato. Raksturīgais izmērs ir spārnu platums lidmašīnas tipa dronam, rotora diametrs helikopteram un maksimālais izmērs multikopteram. Kinētisko enerģiju lidmašīnas tipa dronam parasti rēķina pēc kreisēšanas ātruma, citiem droniem pēc galējā krišanas ātruma. Piemēram, 6 kg smags drons ar 23 m/s ātrumu sasniedz ap 1 600 J, tāpēc tas nonāk 3 m kolonnā arī tad, ja tā izmērs ir ap 1 m.

Nosakot sākotnējo zemes riska klasi, EVLOS skaitās kā BVLOS. Taktisko mitigāciju ziņā uz EVLOS attiecas visas VLOS prasības un papildus tām: saziņas latentums starp novērotāju un tālvadības pilotu nedrīkst pārsniegt 15 sekundes, un jāapraksta izmantotā frazeoloģija. Tiek pieņemts, ka novērotājs nespēj pamanīt citu gaisa satiksmi tālāk par 2 NM (aptuveni 3,7 km).

SORA 2.0 paredz trīs mitigācijas. M1 ir stratēģiskās mitigācijas, kas samazina cilvēku skaitu riska zonā: 0 vai -1 zemā noturīgumā, -2 vidējā un -4 augstā. M2 samazina trieciena sekas, piemēram, ar izpletni: 0, -1 vai -2. M3 ir ārkārtas rīcības plāns (ERP): +1 zemā noturīgumā vai tā neesamības gadījumā, 0 vidējā un -1 augstā. Mitigācijas piemēro secībā M1, M2, M3, un ar M1 GRC nevar samazināt zemāk par attiecīgās kolonnas kontrolētās teritorijas vērtību. Viens punkts atbilst aptuveni 10 reizes mazākam riskam.

SORA 2.0 mitigācija M3 ir vienīgā ar pozitīvu koeficientu. Ja ERP nav vai tas atbilst tikai zemam noturīgumam, galīgā GRC palielinās par 1. Lai ERP sasniegtu vidēju noturīgumu, tam jābūt piemērotam situācijai, jāierobežo seku eskalācija, jānosaka kritēriji ārkārtas situācijas atpazīšanai, jābūt praktiski lietojamam un skaidri jāsadala apkalpes pienākumi. Plānam jābūt pārbaudītam ar galda mācībām, un apkalpes apmācībai jābūt dokumentētai.

Sākotnējo ARC nosaka ar lēmumu koku. Atipiska vai segregēta gaisa telpa ir ARC-a, lidojumi virs FL600 ir ARC-b. Lidlauka vide B, C vai D klases gaisa telpā ir ARC-d, citā klasē ARC-c. Zem 150 m (~500 ft) virs zemes transpondera obligātā zona, kontrolētā gaisa telpa vai nekontrolētā gaisa telpa virs pilsētas ir ARC-c, bet nekontrolētā gaisa telpa virs lauku teritorijas ir ARC-b. No 150 m līdz FL600 transpondera obligātā zona un kontrolētā gaisa telpa ir ARC-d, nekontrolētā gaisa telpa ir ARC-c. Ja CAA vai gaisa satiksmes pakalpojumu sniedzējs publicē gaisa riska karti, jāizmanto tā.

Jā, 5. solī ar stratēģiskām mitigācijām. Operators var izmantot operacionālos ierobežojumus, piemēram, laika logus vai robežas, vai pierādīt, ka vietējais gaisa satiksmes blīvums (skalā no 1 līdz 5) ir zemāks nekā vispārinātajā novērtējumā. Pazemināšanai nepieciešama CAA piekrišana. Piemēram, lidlauka vidē C klases gaisa telpā (ARC-d) pierādīts vietējais blīvums 3 vai 4 dod ARC-c, bet 1 vai 2 dod ARC-b. Līdz ARC-a var pazemināt tikai tad, ja gaisa telpa atbilst atipiskas vai segregētas gaisa telpas prasībām.

SAIL (Specific Assurance and Integrity Level) ir līmenis no I līdz VI, kas apvieno galīgo GRC un atlikušo ARC. Galīgā GRC līdz 2 ar ARC a, b, c, d dod attiecīgi SAIL I, II, IV, VI. GRC 3 dod II, II, IV, VI. GRC 4 dod III, III, IV, VI. GRC 5 dod IV, IV, IV, VI. GRC 6 dod V, V, V, VI. GRC 7 dod SAIL VI jebkurai ARC. SAIL nav skaitlisks riska mērs, bet nosaka, kādā noturīgumā jāizpilda katrs OSO un kādi pierādījumi jāiesniedz.

SAIL I-III gadījumā CAA var pieņemt operatora deklarāciju par ar dizainu saistīto OSO, mitigāciju un containment prasību izpildi. SAIL IV gadījumā dizaina prasību izpilde jāpierāda ar EASA izsniegtu dizaina verifikācijas ziņojumu (DVR). SAIL V un VI gadījumā nepieciešams EASA tipa sertifikāts. Ja M2 mitigācija tiek pieprasīta augstā noturīgumā, CAA neatkarīgi no SAIL pieprasa dronu ar DVR vismaz šai mitigācijai.

OSO (Operational Safety Objectives) ir operacionālās drošības mērķi, kas aizsargā pret četriem apdraudējumu veidiem: drona tehniskām problēmām, ārējo sistēmu pasliktināšanos, cilvēka kļūdām un nelabvēlīgiem darbības apstākļiem. SORA 2.0 ir 24 OSO, un katram SAIL nosaka līmeni: neobligāts, zems, vidējs vai augsts. Daži mērķi apzināti atkārtojas dažādās grupās, piemēram, OSO #08, #14 un #21. SAIL II līmenī 6 OSO ir neobligāti, 14 jāizpilda zemā un 4 vidējā noturīgumā. CAA var noteikt arī papildu OSO.

Buferim jāatbilst vismaz 1:1 principam: tā platums nav mazāks par operācijas augstumu, piemēram, lidojot 120 m augstumā, buferis ir vismaz 120 m. Rotorlidaparātiem var izmantot CAA pieņemamu ballistisko metodi. Ja M1 mitigāciju pieprasa vidējā noturīgumā, buferī jāņem vērā arī atteices (tostarp rotoru vai propelleru atlidošana), vējš, latentums, drona uzvedība containment aktivizēšanas brīdī un drona veiktspēja.

Paplašinātā containment nepieciešama, ja blakus teritorijā ir cilvēku pulcēšanās (un drons jau nav apstiprināts lidojumiem virs tām), ja blakus gaisa telpa ir ARC-d (un operācijas apjoms jau nav ARC-d), vai ja operācija notiek apdzīvotā teritorijā, kur GRC samazināta ar M1 mitigāciju vai tiek izmantota kontrolēta zemes teritorija. Tad dronam jāpamet operācijas apjoms retāk nekā reizi 10 000 lidojuma stundās, neviena atsevišķa atteice nedrīkst novest ārpus zemes riska bufera, un kritiskā programmatūra jāizstrādā pēc EASA atzīta standarta. Droniem līdz 3 m SAIL II līmenī CAA var pieņemt deklarāciju par atbilstību MoC Light-UAS.2511.

Tas ir SORA 10. solis, kurā visi rezultāti tiek apkopoti vienā kopumā ekspluatācijas atļaujas pieteikumam: mitigācijas, kas maina sākotnējo GRC, stratēģiskās un taktiskās gaisa riska mitigācijas, blakus teritorijas un gaisa telpas apsvērumi un visi OSO ar pierādījumiem. Portfelī jāaptver arī tas, ko SORA neidentificē, piemēram, drošība (security), vides aizsardzība un iesaistītās iestādes. Operatoram jānodrošina, ka drošības pamatojums atbilst faktiskajiem apstākļiem katra lidojuma brīdī.

Ja galīgā GRC pēc visām mitigācijām pārsniedz 7, SORA 2.0 operāciju neatbalsta. Tas pats attiecas uz iGRC tabulas pelēkajām šūnām, piemēram, 3 m dronu virs cilvēku pulcēšanās. Šādā gadījumā jāmaina operācijas parametri, piemēram, jāizmanto mazāks drons, cita teritorija, VLOS BVLOS vietā vai papildu mitigācijas, vai jāapsver sertificētā kategorija.

SORA 2.5 ir JARUS atjauninātā metodoloģijas versija, ko EASA publicēja 2025. gadā. Pamatlogika paliek tā pati, bet zemes risku nosaka pēc iedzīvotāju blīvuma un drona maksimālā ātruma, M1 mitigācija sadalīta trīs daļās, ERP vairs nav GRC mitigācija, containment ir trīs līmeņi, un OSO skaits samazināts no 24 uz 17. Kuru versiju izmantot konkrētam pieteikumam, vērts saskaņot ar CAA. Detalizētu salīdzinājumu skaidroju atsevišķā rakstā.

Jā, SORA metodoloģija attiecas arī uz viena cilvēka organizācijām, un par riska novērtējumu atbild pats operators. Tomēr riska novērtējums ir tikai daļa no darba. Lielākais apjoms ir ekspluatācijas rokasgrāmata, validētas procedūras, ERP ar galda mācībām, apmācību ieraksti un atbilstības pierādījumi katram OSO, un tieši tajos CAA pieteikumus visbiežāk atgriež labošanai. Es sagatavoju pilnu dokumentācijas kopumu Tavai operācijai vai pārbaudu jau uzrakstītu dokumentāciju pirms iesniegšanas CAA.